Par dīzeļgeitu, nelikumīgām automašīnām un iespējām atgūt par tām iztērētos līdzekļus ar Vācijas tiesu starpniecību – ar zvērinātu advokātu Teisu Klaubergu sarunājas Andis Sedlenieks.

Tā dēvētā dīzeļgeita daudziem jau sāk piemirsties, tādēļ dažos vārdos atgādiniet, par ko ir runa?

Dīzeļgeita ir lielākais skandāls Vācijas ekonomikas vēsturē kopš Otrā pasaules kara, vai pat vispār lielākais skandāls, kādu jebkad piedzīvojusi Vācijas ekonomika. Šā skandāla būtība ir, ka visi Vācijas automobiļu ražotāji būvēja dīzeļdzinējus, nokomplektētas ar ierīcēm, kas ir nelikumīgas. Neatkarīgi no tā, vai šīs ierīces bija programmatūras veidā, vai arī tie bija automašīnās ievietoti termostati, kas uzrādīja nepatiesu informāciju, fakts ir tāds, ka neviena no šīm automašīnām nedrīkstēja atrasties uz ceļa, jo tām bija daudz lielākas dīzeļdzinēju emisijas, nekā ir atļauts.

Attiecīgi arī runa nav par, ka šīs automašīnas bija tikai nedraudzīgas videi, tās bija īpaši kaitīgas videi. Šis fakts nav nekas jauns, par to ir zināms vēl kopš 2015. gada, un pakāpeniski atklājās, ka to ir darījuši visi autoražotāji, ieskaitot tādus, kā  BMW un Daimler Benz. Tikai viens pats Volkswagen visā pasaulē ir paspējis pārdot vienpadsmit miljonus automašīnu, aprīkotu ar nelikumīgām ierīcēm. Vienlaikus pēdējo 2-3 gadu liels skaits Audi, Volkswagen, Škoda, BMW un vēl citu auto īpašnieki ir centušies atgūt atpakaļ savu naudu, kuru iztērējuši par šādu automašīnu iegādi. Un tas ir tikai pašsaprotami, jo šādu automašīnu tirdzniecība bija krāpšana, pārdoti tika viltojumi.

Tieši šādi notikušais ir kvalificējams arī Latvijā. Jums tiek apgalvots, ka iegādāsieties ideālu vai ļoti labu auto, vienlaikus zinot, ka patiesībā šai automašīnai nav tiesību atrasties uz ceļa. Ražotājs apgalvoja, ka šai automašīnai ir kāds noteikts emisiju līmenis, lai gan zinaja, ka tā nav taisnība. Viņš slēpa no tirgus patiesību un pēc tam pārdeva savu Audi vai kādu citu auto, piemēram, par astoņdesmit tūkstošiem eiro.

Un rezultātā juridiski tas, ko jūs varat darīt, ir vienkārši prasīt naudu atpakaļ. Jūs vienkārši ejat pie ražotāja un sakāt – atdodiet man astoņdesmit tūkstošus eiro. Un šeit ir Jūsu automašīna. Un Amerikas Savienotajās Valstīs šis vienkāršais princips darbojās, un tikai Audi nācās samaksāt vairāk nekā 20 miljardiem, kas ir daudz naudas pat arī tādam autoražotājam kā Audi. Un tās bija tikai ASV izmaksas.

Līdzekļu atgriešanas ziņā pastāv atšķirības starp situāciju ASV un situāciju Eiropas valstīs?

Atšķirība starp Ameriku un Eiropu ir tāda, ka šajā ziņa pastāv ļoti stingra ASV valdības nostāja. Ražotājiem tika viennozīmīgi pateikts, ka viņiem vai nu ir jāņem atpakaļ šīs automašīnas un jāatmaksā pircējiem nauda, vai arī viņi zaudēs piekļuvi ASV tirgum. Piemēram, Volkswagen tiek pateikts, ka vai nu Jūs atradīsiet risinājumu, vai arī šis tirgus Jums ir slēgts. Un var īpaši nešaubīties, ka beigās visi autoražotāji, kas ir bijuši iesaistīti šajā afērā, atmaksās iztērēto naudu visiem pircējiem ASV, pie kam viss process notiek centralizēti.

Eiropas valstīs, gan pašā Vācija, gan Latvijā un vēl citur, process tikmēr ir individuāls, kas nozīmē – katram šādu automašīnu nopirkušam cilvēkam ir jāvēršas tiesā individuālā kārtībā. Automašīnu ražotāji tikmēr cenšas novērt šādu vēršanos, piemēram, piedāvājot pircējiem programmatūras atjaunojumus, un sakot, ka pēc to uzstādīšanas ar automašīnu atkal viss ir kārtībā. Un tas nav godīgi, jo pirmkārt jau Jūsu automašīna no tā nekļūst videi draudzīgāka, bet daudzi cilvēki konkrētu modeļu automašīnas ir iegādājušies tieši tādēļ, ka ir uzskatījuši tās par auto ar videi draudzīgiem dīzeļdzinējiem. Un ja Audi dīzeļdzinēju emisijas astoņas reizes pārsniedz atļautās normas, tad tur par nekādu ekoloģiskumu vispār nevar būt runas, un šīs automašīnas vispār nedrīkst atrasties uz ceļa, neatkarīgi no tā, cik pareiza programmatūra tajās ir uzstādīta.

Rezultātā tas piesārņojuma līmenis ir tāds, ka aizvien biežāk izskan runas par licenču atsaukšanu šīm automašīnā. Mēs pagaidām neesam spējuši atrast CSDD datus par to, kad un vai šādām automašīnām ir tikušas, tiek atsauktas vai ir paredzēts atsaukt licences arī Latvijā, taču Igaunijas atbildīgās iestādes ir paziņojušas, ka izskata iespējas atsaukt šīm automašīnām licences vai arī aizliegt tām tehnisko apskašu iziešanu, jo šis ir gadījums, kad reālā situācija neatbilst tehniskajā dokumentācijā norādītajiem parametriem. Es nevēlos nevienu biedēt, bet situācija, kad šādām automašīnām Eiropas Savienības valstīs vienkārši var tikt aizliegta parādīšanās uz ceļā, vairāk nešķiet neiespējama, it īpaši ņemot vērā, cik „netīras” un videi nedraudzīgas tās ir. Un šajā gadījumā, ja Jūs būsiet nevis pieprasījis atpakaļ savu naudu, bet gan pieņēmis kādu no risinājumiem, kuri patiesībā neko neatrisina, Jūs vienkārši riskējat iegūt savu īpašumā automašīnu, kas nebūs izmantojama.

Daudzi cilvēki to saprot, neviens nebūs priecīgs, ja viņam nebūs iespējams braukt ar Audi, par kuru ir samaksāti astoņdesmit tūkstoši eiro, šie cilvēki vēršas tiesās, un nesen pirmā šāda lieta beidzot sasniedza Vācijas Federālo tiesu, kas ir augstākā tiesa Vācijā. Zemākas instances tiesu lēmumi bija par labu patērētājiem, tomēr ražotāji šos lēmumus pārsūdzēja, un attiecīgi tiesas procesi aizņēma zināmu laiku.

Tagad Federālajai tiesai ir jāsniedz galīgā atbilde, lai gan vismaz Vācijā ir maz šaubu, ka ir notikusi krāpšana, un pircējiem ir tiesības atgūt savu naudu, neatkarīgi no tā, kur un no kā Jūs esat šādu, standartiem neatbilstošu auto iegādājies. Galvenais ir pats fakts, ka Jūs esat iegādājies, piemēram, Audi vai Volkswagen automašīnu, kas ir nelikumīga, aprīkota ar nelīgumīgu ierīci. Jautājumi, uz kuriem jāatbild Federālajai tiesai, vairs attiecas tikai uz detaļām, piemēram, kā laiks, kad esat vadījis automašīnu, šīs automašīnas nobraukums, kā tie ietekmē atmaksājamo summu. Par šādiem jautājumiem galīgais lēmums vēl nav pieņemts, un pastāv iespēja, ka naudas atmaksa varētu arī neattiekties uz pilnu iegādes cenu.

Kopumā Vācijā tiek gaidīti pat ne simtiem tūkstošu, bet miljoni prasību pret autoražotājiem, un arī summas, kādas šīm kompānijām nāksies izmaksāt kompensācijās, būs milzīgas, runa būs par vairākiem simtiem miljardu eiro, jo šī afēra ilga desmit gadus, no 2005. gada līdz 2015. gadam, un Jūs varat iztēloties, cik daudz nelikumīgu, viltotu automašīnu šajā laikā tika pārdots Vācijā un citās Eiropas valstīs. Rezultātā situācija ir tāda, ka pārliecinošs vairākums šo auto īpašnieku vēlas savu naudu atpakaļ, un autoražotājiem potenciāli ir gandrīz neiespējami izvairīties no pilnīgas vai daļējas atmaksas. Vienīgais, ko viņi šobrīd var izdarīt, ir teikt, lai jūs ejat uz Vācijas tiesu, lai jūsu advokāts iesniedz prasību Vācijas tiesā, un cerēt, ka vismaz daļa pircēju to vai citu iemeslu dēļ izvēlēsies to nedarīt.

Ja šie cilvēki ir no Latvijas, viņu savu naudu var atgūt, tikai individuālā kārtā vēršoties Vācijas tiesās?

Ne tikai atsevišķi cilvēki, bet arī uzņēmumi, kas savulaik iegādājušies atbilstīgu autoparku. Bet kopumā jā, juridiskās nianses ir tādas, ka jāvēršas tieši Vācijas tiesās, jo šie autoražotāji atrodas Vācijā. Savā ziņā tas, protams, ir loģiski, jo jūs nevarat vērsties pret Vācijas automašīnu tirgotājiem Latvijā. Visticamāk, ka viņi par šo krāpšanu neko nezināja, un pat ja kāds arī kaut ko zināja vai nojauta, tad tagad viņš, protams, visu noliegs. Atbildība gulstas uz ražotājiem, kuri atrodas Vācijā. Protams, būtu tikai korekti, ja šīs kompānijas arī uz Eiropas valstīm attiecinātu tādu pašu vai līdzīgu risinājumu kā uz ASV, kur tika atmaksāta visi par nelikumīgu jaunu auto iegādi iztērēti līdzekļi, kuri pēc tam tiek izdalīti pircējiem jau uz vietas, ir iespējami arī citi risinājumi, kas būtu ievērojami vienkāršāki un patērētājiem daudz ērtāki nekā esošā procedūra, kas katram atsevišķam cilvēkam prasa daudz laika un ir arī ļoti grūta, ja viņš ir ārzemnieks un neorientējas Vācijas likumos. Tomēr šādi risinājumi ir iespējami tikai tad, ja tiem piekrīt autoražotāji, kuri saka – ejiet pie advokāta un uz tiesu. Viņu nostājas dēļ neko nedod arī prasības nosūtīšana tieši ražotājiem, atbilde visos gadījumos būs, ka Jums jāvēršas tiesā, kur savukārt ir paredzētas noteiktas procedūras un prasību iesniegšanas kārtība. Jautājums par to, kamdēļ Eiropas valstu, arī Latvijas valdības šajā gadījumā neieņem stingras nostājas pret autoražotājiem, nerīkojas, lai pilnvērtīgi aizstāvētu savu pilsoņu intereses, šis jautājums nav manā kompetencē.

Vienlaikus kas attiecas uz esošo kārtību, tad šeit nav paredzamas kādas juridiskas problēmas. Vācija, Latvija, Spānija – tās visas ir Eiropas Savienības dalībvalstis, un patērētāju tiesību ziņā šeit nav būtiskas nozīmes tam, kur atrodas ražotājs, kas rīkojies nelikumīgi – uz blakus ielas vai tūkstoš kilometru attālumā citā valstī. Viss jautājums ir tikai par juridiskajām procedūrām, kādas daudzos gadījumos jāveic savu tiesību aizstāvēšanai. Var pieļaut, ka pirmie gadījumi, kad Vācijas tiesās sāksies prasību pret autoražotājiem iesniegšana no citām Eiropas valstīm, būs nedaudz sarežģītāka, jo Eiropā līdz šim nav bijis šāda mēroga nelikumību, un attiecīgi trūkst arī pieredzes, tāpat es neizslēdzu, ka atsevišķiem tiesnešiem var raisīt zināmu apjukumu vai neizpratni pats fakts, ka viņi sāk saņemt prasības no citām valstīm, ir tiesneši, kas vienkārši nevēlas atļaut atlīdzību izmaksu ārzemniekiem, tomēr kopumā es neredzu iespējas, kā autoražotāji varētu izvairīties no naudas atmaksas. Pat ja sākumā radīsies atsevišķas problēmas, kopumā šis ir par gandrīz 100% drošs process.

Ko piedāvājat jūs?

Mēs varam piedāvāt tos pašus risinājumus, kādus šajā gadījumā piedāvā Vācijā. Advokāti zina, un klienti zina, ka lieta tiks uzvarētu, jautājumi ir tikai par to, cik laika tas prasīs, un cik liela summa tiks atmaksāta. Domāju, ka visai drīz, pēc tam kad Vācijas Federālā tiesa pieņems atbilstīgu lēmumu, arī jautājums par summu vairāk neradīsies, to būs iespējams noteikt jau iepriekš. Un ja tagad jūs Vācijā ejat pie jurista un sakāt, kādu summu vēlaties atgūt, tad drīzumā jau vienkārši zināsiet, cik jums pienākas. Un attiecīgi viss, kas jums jāizdara, ir jānoslēdz vienošanās ar advokātu par savu interešu aizstāvību un jāvienojas par summu, kādu maksātiet par viņa pakalpojumiem pēc atlīdzības atgūšanas. Tieši pēc atlīdzības atgūšanas, nekāda priekšapmaksa nav vajadzīga, un mēs arī Latvijā piedāvājam šādu pakalpojumu, sadarbībā ar partneriem Vācijā.

Tas ir tieši tas pats algoritms, kādu izmantojot pēc izdevumu atmaksas vēršas Vācijas iedzīvotāji. Protams, tas nenozīmē, ka ir jāvēršas tieši pie mums, tikai to, ka mēs varam to izdarīt, un atsevišķos gadījumos jau esam arī izdarījuši. Pēdejo reizi no prasības iesniegšanas brīža līdz naudas ieskaitīšanai bankas kontā pagāja astoņi mēneši, bet mēs uzskatām, ka līdzko sistēma pilnā apmērā sāks darboties Vācijā, tā arī šeit process kļūs ātrāks. Vienlaikus šādu gadījumu ir maz, un man šķiet, ka cilvēki domā – tas nav iespējams, mēs neko nepanāksim Vācijas tiesās, utt.. Un tāpēc mēs vēlamies par to runāt, jo es domāju, ka visiem ir jāzina, ka ikvienam auto īpašniekam ir tiesības prasīt atpakaļ šādi iztērētus līdzekļus, un arī ļoti augstas iespējas šos līdzekļus lielākā vai mazākā apmērā atgūt. Bez tam es domāju, ka cilvēkiem ir šī iespēja jāizmanto arī tādēļ, ka viņi ir samaksājuši ievērojamas summas, domājot, ka viņi maksā par vācu auto kvalitāti, bet beigās ir izrādījušies krāpšanas upuri. Tieši tāpat šo iespēju vajadzētu izmantot uzņēmumiem, kuru rīcībā ir lielāki vai mazāki šādu nelikumīgu automašīnu parki. Kopējā ekonomiskā situācija šobrīd ir neiepriecinoši, un iespēja atgūt ievērojamus līdzekļus daudziem no viņiem šobrīd var izrādīties nozīmīga.

Cik ilgā laikā šādas prasības ir jāiesniedz?

Teiksim tā – jo ātrāk, jo labāk. Atbilstīgi Vācijas likumiem, šādas prasības jāiesniedz trīs gadu laikā no brīža, kad informācija par likumpārkāpumiem nonāk publiskajā telpā, kas nozīmē – prasības pret Volksvagen ir jāiesniedz šā gada laikā, pēc tam jau būs par vēlu. Audi, BMW un Porshe gadījumā laika ir vairāk, taču arī ne pārmērīgi daudz. Cits aspekts ir, ka kopumā runa iet par tik lielām summām, ka autoražotāji vienkārši var izrādīties nespējīgi izmaksāt kompensācijas visiem gribētajiem, un atlikt tās uz kādu tālāku nākotni, vai pat atrast veidus, kā nemaksāt vispār, vai vismaz pārstāt maksāt dažām pircēju kategorijām. Attiecīgi nav izslēgta iespēja, ka tiem, kuri prasības iesniegs vēlāk, var nākties gaidīt ļoti ilgi, vai pat var gadīties, ka viņi vispār nesaņem atpakaļ savu naudu. Tas nenozīmē, ka tā notiks, tikai to, ka šāda iespēja pastāv, un ka nevajag gaidīt līdz pēdējam brīdim.

by Theis Klauberg Partner, Klauberg BALTICS